स तु शीतहतैर् गात्रैर् जगामैव न तस्थिवान्। ददर्श पतितां भूमौ कपोतीं शीतविह्वलाम्। दृष्ट्वार्तो ऽपि हि पापात्मा स तां पञ्जरके ऽक्षिपत्। स्वयं दुःखाभिभूतो ऽपि दुःखम् एवाकरोत् परे। पापात्मा पापकारित्वात् पापम् एव चकार सः। सो ऽपश्यद् वनषण्डेषु मेघनीलं वनस्पतिम्। सेव्यमानं विहंगौघैश् छायावासफलार्थिभिः। धात्रा परोपकाराय स साधुर् इव निर्मितः। अथाभवत् क्षणेनैव वियद् विमलतारकम्। महत् सर इवोत्फुल्लं कुमुदच्छुरितोदकम्।
sa tu śītahatair gātrair jagāmaiva na tasthivān. dadarśa patitāṃ bhūmau kapotīṃ śītavihvalām. dṛṣṭvārto 'pi hi pāpātmā sa tāṃ pañjarake 'kṣipat. svayaṃ duḥkhābhibhūto 'pi duḥkham evākarot pare. pāpātmā pāpakāritvāt pāpam eva cakāra saḥ. so 'paśyad vanaṣaṇḍeṣu meghanīlaṃ vanaspatim. sevyamānaṃ vihaṃgaughaiś chāyāvāsaphalārthibhiḥ. dhātrā paropakārāya sa sādhur iva nirmitaḥ. athābhavat kṣaṇenaiva viyad vimalatārakam. mahat sara ivotphullaṃ kumudacchuritodakam.